Šī gada 1. jūnijā veterinārārste, bioloģijas studente Alma Plivča aizstāvēja maģistra darbu “Eiropas platauša (Barbastella barbastellus Schreber, 1774) biotopu un vasaras mītņu izvēle boreālos mežos Latvijā”, kura vadītāji bija sikspārņu pētnieki Asoc. prof. Gunārs Pētersons un Dr. biol. Viesturs Vintulis.
Eiropas platausis (Barbastella barbastellus) Latvijā sastopams ļoti reti, un par tā izmantotajām vasaras mītnēm un biotopiem zināms gaužām maz. Visbiežāk šie sikspārņi apdzīvo vecus, dabiskus vai daļēji dabiskus platlapju mežus, vai retāk, piemēram, Šveicē, tie mitinās dabiskos priežu mežos. Tiem svarīgi veci koki un atlupušas koku mizas, aiz kurām tie uzturas dienas laikā.
Šī pētījuma ietvaros, izmantojot radio-telemetriju, sikspārņu pārlidojumu saucienu reģistrēšanu un atmirušās koksnes novērtēšanu parauglaukumos, noskaidrots, ka pētījuma teritorijā šie sikspārņi savām vasaras mītnēm visbiežāk izvēlas parastās priedes (Pinus sylvestris).
Alma Plivča par pētījumu:
“Kad vajadzēja izvēlēties maģistra darba tēmu, es zināju, ka vēlos darīt kaut ko praktisku, kaut ko tādu, kam ir nozīme. Un vēl man gribējās, lai ir interesanti – kā bērnībā lasītajās grāmatās vai filmās, kur pētnieki dodas dabā un cenšas kaut ko atklāt. Man ļoti paveicās – ar tēmu, ar darba vadītājiem un saulaino, bet ne pārāk karsto vasaru, kas noteikti paliks atmiņā.
Sikspārņu pētīšana man bija kaut kas pavisam jauns, lai gan paši sikspārņi iepriekš bija redzēti. Nekad neaizmirsīšu vasaras nakti Rumānijā, guļot zālē līdzās varenākajai tās pilij, vērojot, kā virs galvas kā lieli naktstauriņi lidinās sikspārņi, un klausoties vietējā puiša stāstos par teiksmaino karali Matiasu un grāfu Drakulu.
Bet šoreiz viss bija mazliet citādāk – mazliet zinātniskāk, mazliet nopietnāk. Šoreiz vajadzēja noskaidrot, kā varētu aizsargāt vienu no retākajām sikspārņu sugām Eiropā un Latvijā – Eiropas platausi. Jau iepriekšējā vasarā bija norisinājušies plataušu radiotelemetrijas pētījumi – sikspārņi tika ķerti, aprīkoti ar maziem raidītājiem un nākamo dienu laikā tika meklētas to mītnes, kas lielākoties atradās nokaltušos kokos aiz daļēji atlupušas mizas. Otrajā vasarā mazāk tika veikta radiotelemetrija, bet pētījums vairāk bija saistīts ar pašu biotopu novērtēšanu un salīdzināšanu – dažādās vietās tika likti automātiskie detektori, kas ierakstīja sikspārņu ultraskaņas saucienus, mežos tika skaitīti, mērīti un novērtēti nokaltušie koki. Mēs centāmies saprast, kas plataušiem ir vajadzīgs, lai tie šeit justos labi.
Pēc aizraujošas vasaras sekoja garš rudens, analizējot ierakstus (starp citu, es iemācījos atpazīt dažādas sikspārņu sugas pēc to ultraskaņas saucieniem), datorā ievadot iegūtos datus un padziļināti studējot literatūru. Tad sekoja lielākais no visiem izaicinājumiem – datu statistiskā apstrāde, jo bez tās nav iespējams pateikt, vai tas, ko redzam, kaut ko būtisku arī nozīmē. Mūsu gadījumā tas nozīmēja – mēs noskaidrojām, ka Odzienas apkārtnē platauši, kas parasti tiek saistīti ar platlapju mežiem, labprāt apdzīvo priežu mežus. Mēs arī noskaidrojām, ka tas varētu būt saistīts ar priedes mizas īpatnībām – mizai atdaloties, tā veido plataušiem piemērotas mītnes.”
Almas bildes no pētījuma:
Vairāk par Eiropas platauša telemetriju 2018. gada vasarā iespējams izlasīt mūsu Facebook lapas ierakstā ŠEIT
Pētījums veikts Dabas Aizsardzības pārvaldes Eiropas platauša sugas aizsardzības plāna izstrādes laikā. Sugas aizsardzības plāna izstrādi finansē Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projekts “Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā”.